Lūgšanu Nams

 2015.gada 29.maijā

Sapnī es biju lielā zālē,kur vadīju Dievkalpojumu.Sprediķa laikā ļaudis sarunājās ,aprunāja un izsmēja mani.Kaut arī es vadīju Dievkalpojumu,tomēr nebiju autoritāte tajā sabiedrībā. Es biju izmisumā un nezināju ko iesākt !

 2001.gada 28.martā

Sapnī mēs ar nelielu ļaužu grupu kāpām kalnā.Es to darīju visai negribīgi,taču darīju.Bieži nebiju pārliecināts par savām spējām,taču uzticību iedvesa mūsu pavadonis,kurš bija kāds vecs vīrs,kas šo ceļu jau bija mērojis neskaitāmas reizes.Es biju izbrīnīts : kā šis vecais vīrs vispār vēl spēj staigāt,kur nu vēl kāpt kalnā ?! Vīrs kāpa kalnā it kā pastaigājoties,kamēr mums bija jāpieliek liela piepūle !

Jo augstāk mēs kāpām,jo gaiss kļuva retāks.Vietām ar roku jau varēja aizsniegt mākoņus.Apkārt kļuva šaurāks un bīstamība nogāzties bija arvien lielāka.

2015.gada 12.maijā

Sapnī atrados savu draugu restorānā,kuri man gatavoja pusdienas.Uz paplātes man atnesa pagatavotas zivis.Tās bija gatavotas ar īpašu rūpību,lai ļoti labi izskatītos.Zivju bija daudz un tās tik ļoti glīti un nevainojami izskatījās ! Virtuvē ļaudis bija ļoti pūlējušies !

2015.gada 30.aprīlī

Sapnī es biju kopā ar Luterāņu Baznīcas mācītājiem un vadību.Mēs bijām uzaicināti nolikt ziedus pirms 500 gadiem iedibinātā kapsētā,kurā bija daudz kapa pieminekļu.Man priekšā atradās liela ziedu vāze,kurā kādreiz bija ziedi,taču tagad tā bija tukša.Vāze kādreiz kalpoja savam nolūkam,taču tagad tā vairs nekam nekalpoja,jo bija savu nokalpojusi un pati kļuvusi par kapa pieminekli.Daudzi mācītāji kādreiz ņēma ziedus no šīs vāzes,bet tagad tie bija atnākuši nevis paņemt ziedus ,bet tieši nolikt ziedus pie šīs vāzes,jo tā ir tagad kļuvusi pati par kapa pieminekli !