2016.gada 9.februārī
Sapnī es satiku luterāņus,kuri mani vismazāk vēlējās redzēt.Tie bija luterāņi,kuri sevi uzskatīja par visīstākajiem un pareizākajiem.Tiem luterāņiem bija skola,kurā klasificēja ikvienu kustību,draudzi vai garīgu veidojumu.Skola drīzāk atgādināja ārstu konsīliju,kurā katram,kurš nepieder pie viņu savienības,uzstāda diagnozi kā slimību, vai novirzi no normas.
Es palūdzu šiem luterāņiem notestēt mani un nosaukt arī manu diagnozi.Viņi sacīja,ka mans stāvoklis ir ļoti nopietns un traģisks.Man esot veselas trīs diagnozes un viena no tām ir īpaši bīstama ! Visbriesmīgākais esot tas,ka mani nevarot klasificēt, un es neiederoties nevienā no viņu zināmām kategorijām ! Ja visus var klasificēt,tad mani nevarot ! Tā esot visbriesmīgākā diagnoze,ar ko es slimoju !
Es biju visai uzjautrināts par šādu slēdzienu un vēlējos pareizos luterāņus mazliet pakaitināt.Es viņiem teicu,ka vēlētos tomēr kaut kur tikt pieskaitīts.Kas man ir jādara,lai es tiktu uzņemts viņu pulkā?
Pareizie luterāņi teica,ka ir jānoskaita tikai viņu ticības apliecība.Tas bija līdzīgi,kā kļūst par musulmani,kad ir jānoskaita tikai musulmaņu ticības apliecība,un cilvēks automātiski kļūst par musulmani.Izrādījās,ka par pareizo luterāni var kļūt tieši tādā pat veidā – noskaitot pareizos vārdus,ko man diktēšot priekšā.
Tā kā vārdi tika ņemti no Bībeles,es piekritu skaitīt.Notiekošo vairāk uztvēru kā spēli,lai paskatītos,cik tālu var iet ar pareizajiem luterāņiem.
Luterāņi svinīgi man sacīja priekšā skaitāmos pantiņus.Es tos atkārtoju,taču pamanīju,ka īstenajiem luterāņiem mutēs ir kaut kādi dzelzs gabali,kuru dēļ tie nespēj izrunāt pirmo un pēdējo teikumu.Ja es pilnīgi visu ticības apliecību varēju izrunāt skaidri un brīvi,tad paši īstenie luterāņi to pilnībā nevarēja ne iesākt,ne arī pabeigt.Sapņa beigas.
Paskaidrojums.
Domāju,ka ļoti zīmīga ir pēdējā aina par nespēju pareizi iesāk un pabeigt ticības apliecību.Šī ‘’pareizo’’ luterāņu savienība nespēj pareizi ne iesākt,ne arī pabeigt !
