Pārdomas
2019.gada 6.martā
Atceros,pirms daudziem gadiem man Zviedrijā,kādā mācītāju nometnē pravietoja,ka es kalpošu tiem,kuriem nav cerību,vai ir ļoti mazas cerības.
Interesanti,ka ir kalpošana,kas var realizēties,vai izpausties tikai pie tiem,kuri atrodas bezcerīgā situācijā.Kāpēc ?
Tāpēc,ka bezcerīga situācija izslēdz cilvēcisko faktoru.Ja tev vēl ir kāda cerība,tad cilvēciskais faktors ir ļoti svarīgs.Tad mēs kaut ko vēl varam gaidīt no cilvēkiem , piemēram, mediķiem. Bet ja mums nav cerību,tad paliek spēkā tikai Dievišķais faktors,kur mēs beidzot esam gatavi gaidīt vienīgi no Dieva.
Ja mums vēl ir kāda cerība,tad mēs stādam visādus noteikumus kalpošanai,tomēr bezcerīgā situācijā cilvēks nestāda noteikumus.Tur viss cilvēciskais šķiet nebūtisks.Norimst visas kaprīzes.Tad ir būtisks tikai viens - vai Dievs mums atbildēs ?!...
