Pārdomas
2019.gada 26.jūlijā
Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās.Mat.5.4. jaun.tulk.
Atceros,arhibīskaps Stankēvičs reiz stāstīja par māti Terēzi.Interesanti,ka Terēze, pēc arhibīskapa vārdiem,esot peldējusies Dieva Mīlestībā pirms aktīvās kalpošanas sākuma.Tas esot bijis viņas garīgā medusmēneša laiks.Tomēr kad viņa jau kļuva pazīstama un slavena ar savu žēlsirdības kalpošanu,Terēze sāka izjust garīgo sausumu un Dieva Klātbūtnes sajūtas deficītu.Viss nostājās it kā otrādi.Dieva Klātbūtnes izjūta sāka iet mazumā,kad pasaule sāka slavēt un aplaudēt.
Par laimi man arī nekad nav bijis jāsūdzās par Dieva Klātbūtnes izjūtas trūkumu.Es bieži esmu pat brīnījies,ka Dieva Klātbūtni esmu varējis piedzīvot uz slimības gultas un citos grūtos brīžos.
Laikam šeit arī ir tas noslēpums,proti - kad pasaule un baznīca tevi apbēdina,tad Paraklēts ( no grieķu val Parakletos- Svētais Gars kā Mierinātājs ) ir klāt,bet kad pasaule un baznīca tev aplaudē,tad Mierinātājs kaut kā tik ļoti ar tevi vairs nenodarbojas.
