Pravietisks sapnis

2022.gada 28.decembrī

Un atkal man bija sapnis. Sapnī es atrados pie dzeltena labības lauka. Kāds man teica,lai es eju tam cauri. Labības lauks izskatījās gatavs pļaujai. Tas likās perfekts - bez nevienas nezāles. Es gribēju šķērsot labības lauku,taču baidījos,ka šķērsojot mani varētu sadzelt čūskas. Labība bija tik cieši saaugusi,ka neko nevarēja redzēt zem kājām. Kādu brīdi es kavējos šaubās,bet tad ticībā uzdrošinājos šķērsot labības lauku.

Lauka vidū es atcerējos Rakstu vietu par to,ka Jēzus mācekļi plūca vārpas labības laukā un ēda graudus no no tām ( Lk.6.1. ) Es arī noplūcu pāris vārpas,taču ēst tās vēl nevarēju. Vārpas vēl bija zaļas un nebija nogatavojušās.

Šķērsojot labības lauku es ieraudzīju kristiešus,kuri arī gaidīja uz labības nogatavošanos. Pats dīvainākais bija tas,ka kristiešiem aiz muguras bija labības šķūņi,kas izskatījās šķībi un greizi. Labības šķūņi tik tikko turējās kopā ! '' Kur viņi liks to labību,kad tā būs jānovāc ?! '', es pie sevis nodomāju. Kristieši gan gaidīja uz pļauju,bet viņu šķūņi bija pilnīgā nekārtībā. Arī apkārt labības šķūņiem valdīja ļoti nekārtīga atmosfēra.

Es sapratu,ka kristieši gan gaida uz pļauju,bet viņu draudzes ir pilnīgā nekārtībā un nav sagatavotas pļaujai. Kristiešiem nav šķūņu ( draudžu ) , kur sakrāt ievākto ražu. Sapņa beigas.