Lūgšanu Nams

16.03.10.

Ceļš uz labklājības ciemu.

Sapnī atrados kādā Latvijas mazpilsētā. Es redzēju,ka pilsētas galvenās ielas ir tukšas,bet visi cilvēki kooperējas savā starpa caur sētas durvīm.Pa ielām tikpat kā neviens nestaigāja,kamēr visa dzīve un satiksme rosījās caur pagalmu ejām.Ja kāds gribēja doties pie attālākā kaimiņa,tas negāja pa ielu,bet līda caur sētu.Tikko cilvēks gribēja iet caur sētu pie šī attālākā kaimiņa,tā tūlīt šis attālākais kaimiņš pēkšņi kļuva tuvākais kaimiņš un pie viņa varēja nokļūt vienā mirklī.Faktiski ikviens,pats attālākais punkts pilsētā bija aizsniedzams vienā mirklī caur sētas duvīm.Cilvēkam gan vajadzēja līst cauri sētai,pārvarēt visādus dārza nožogojumus,bet šis ceļš bija nesalīdzināmi īsāks,nekā visiem zināmais legālais ceļš.

07.04.10.

Vētra.

Sapnī atrados savā dzīvoklī un raudzījos ārā pa logu.Bija visai mierīgs vakars.Ārā dega ielu apgaismojums. Pēkšņi es redzu,ka saceļās milzīga vētra.Bija tāds iespaids,ka atraisījušies visi iespējamie dabas spēki.Ārā plosījās vējš,negaiss,lietus,migla un uguns.Tas brāzās pāri ar milzīgu troksni.Pēkšņi ārā nodzisa ielu apgaismojums.Viss ārā plosījās milzīgā haosā.Es vētras laikā stāvēju savā istabā pie sienas.Sajutu,ka vējš bija tik spēcīgs,ka pūta cauri ārsienai.Sajutu mugurā dīvainu vēju un karstumu.Siena pamatīgi drebēja.Sapnī biju laimīgs,ka atrodos drošībā,bet iedomājos par tiem nelaimīgajiem,kuri šobrīd atrodas ārpusē!

14.04.10.

Svaidījums.

Sapnī atrados Dobeles lut.Baznīcā. Mācītājs Vaickovskis atradās Baznīcā. Redzēju sevi it kā 3 personās.Viena bija pagātnes mana perona baltajā albā,kad man bija ap 35 gadi.Nākošā bija cita mana persona pagātnē melnā korālkreklā.Pats biju klāt trešajā tagadnes personā.

14.04.10.

Dziedātāji kļūst mācītāji.

Sapnī atrados Saldus Čāpātāju kapsētā.Redzēju,ka tiek izvadīts kāds cilvēks.Kapos ļoti daudz izvadītāju.Es sapnī biju mācītāja talārī.Gribēju uzzināt,kurš mācītājs šīs bēres izvada.Kad izvadītājs gāja garām,sacīju,ka esmu mācītājs.Domāju,ka tas bija Vanags,bet redzēju,ka izvadītājs bija Viktors Lapčēnoks,kurš nez kādēļ bija sācis kalpot par mācītāju.Viņš man nedaudz pastāstīja par nelaiķi.Sacīja kaut ko,ka šim esot bijuši 2800 onkuļi.Domāju,ka viņš uzjautrinājās un neņēma notiekošo nopietni.Es sapratu,ka viņš stāsta muļķības un centos ātrāk pamest šo vietu. Sapņa beigas.