Pārdomas

2018.gada 30.oktobrī

Šodien domāju par savu dzīvi.Kāpēc vienmēr ir noticis tā,kā tas ir noticis ? Daudz jautājumu,bet maz atbilžu.

Tomēr ir kāds Vārds,kurš varētu būt viena no atbildēm šajā jautājumā. Ebrejiem 11.nodaļa 34-40 pants, runā par vieniem,kuri ir - ''...valstis uzvarējuši,apsolījumus saņēmuši,lauvu rīkles aizbāzuši,sievas mirušos atguvušas...'',bet citi turpretī ''...izcietuši izsmieklu,cietumu,važas,trūkumu,spaidus...'',nesaņēma apsolīto,kaut arī ticēja . Kāpēc ?!?! 35.pants dod atbildi.Proti - nepieņemdami atsvabināšanu,lai iegūtu augšāmcelšanos.

Jaunais tulkojums saka - lai gūtu LABĀKU augšāmcelšanos.

Ir ļaudis,kuriem ir iespēja pieņemt ''atbrīvošanu'',pievienojoties kādai reliģiskai sistēmai.Tie mierīgi varēs kopt savu remdeno,nominālo kristietību.Viņi nekad netiks spaidīti.Tiem viss labi izdosies.Ļaudis tos cienīs un augsti vērtēs.Kad viņi nomirs,tiem taisīs lepnas bēres un stāstīs,cik tie daudz laba ir aiz sevis atstājuši.

Tas,protams,nenotiks ar tiem otrajiem,kuri savu atsvabināšanu nebija pieņēmuši.Viss,kur Dievs nebija atrodams,tiem sagādāja mokas.Tie labāk gāja vienatnē alās un tuksnešos,nekā sēdēt viltus dievkalpošanā bez Dieva.(38 viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām.39 Un šie visi, lai gan ticības dēļ viņi ir saņēmuši liecību, nesaņēma apsolīto.Ebr.11.38-39 ).

Redziet,ir labāk, tomēr, ir palikt ar Dievu un nesaņemt neko,nekā palikt ar cilvēkiem un saņemt savu atsvabināšanu.